amazing

Arvien biežāk man nākas apbrīnot cilvēku izcilo bezkaunību un idiotismu. "Uzēsties" kādam nu jau ir pašsaprotami, bet joprojām nesaprotu, kādēļ lielākoties par upuri izvēlas mani. Vispār man šķiet, ka manī slēpjas maziņš filosofiņš, kurš visu laiku savā prātiņā apsver gan visas iespējas, gan iespējamos to iznākumus. Esmu mēģinājusi dienu būt normāla, runāt tikai tad, ja ir, ko teikt. Man neizdodas. Bet ziniet...es novērtēju to, ka man apkārt ir tik forši un saprotoši cilvēki, un, ja reiz viņiem ir izdevies mani pieņemt tādu, kāda esmu, es neizjūtu vajadzību laboties. Man šķiet, ka viss, ko es daru un saku, atstāj kaut kur kaut kādas mistiskas pēdas, un šīs pēdas visnevajadzīgākajos brīžos parādās un iedegas ar jaunu dzirkstelīti. Lūk, manī risinās kaut kādi neizskaidrojami konflikti ar sevi, es nespēju (jā, jā, jau atkal) samierināties ar visu tā, kā tas ir. Nevainojiet mani, es pagaidām tikai mācos.

I know I have to go

Man fonā skan Duffy un Cat Stevens, brīžiem The Kinks, tāpēc rodas neliela vēlme kaut ko šeit iedrukāt.
Mani šobrīd nesatrauc pilnīgi nekas, ir tik ļoti jauki vienkārši nedomāt vai pārdomāt to, kas bijis un nekad vairs nebūs. Atzīšos - ik pa brīdim ārdās kāds vēderā, bet tas katrā ziņā ir tikai signāls par to, ka Līgai jāatgriežas uz zemes. Runājot par atgriešanos uz zemes, - citplanētieši mani vajāja gan 21.novembra naktī, gan 3 dienas pēc tās nakts, joopcik, es pat sāku baidīties. Atpakaļ pie tēmas. Es zinu, ka man vēl daudz kas jāizdara gan skolā, gan dzīvē, taču es vienkārši nedomāju par to, kā būs vai kā būtu, ja būtu... Ticiet man, ir vieglāk dzīvot šādi. Apziņa, ka mani neviens šobrīd nespēj izsist no līdzsvara, ir pasakaina, es jūtos kā tāds pamatīgi apsmēķējies hipiju bērns, man tik tiešām šobrīd ir labi. Beidzot, tik ļoti beidzot es varu teikt, ka man iet labi, nevis tikai normāli. Viss pamazām kārtojas savās vietās, precīzāk, es visu kārtoju pa plauktiņiem. Man patīk, ja man ir šī sakārtotības un dziļās vienaldzības sajūta.

cheers

Placebo

Jā, es no jauna iemīlējos tajā mūzikā.
"Viņi māk rakstīt dziesmas, kas nekad neapnīk, - klausies kaut vai visu dienu, tu joprojām dievini to dziesmu." (A.D.)

Kad Līga saprot lietas

Pēdējās dienas man bijušas sevišķi grūtas. Protams, ir cilvēki, kas palīdzēja man tās pārdzīvot, paldies viņiem par to, bet sava sāpe man tomēr iekšā sēž joprojām. Ziniet, ir tā, ka krājas, krājas, krājas un tad vienkārši eksplodē. Ne jau vīrusi, konfektes vai limonādes, bet gan pārdzīvojumi, emocijas un aizvainojumi. Jā, tas notiek ar mani. Un ne jau nu pirmo reizi, ir gadījies arī pirms tam. Vispār, laikam būs vien jāpaklausa kāda drauga padomam un jāskatās uz to visu ar smaidu. Vienkārši smaidīt, lai cik grūti arī nebūtu. Vispār es biju diezgan patīkami pārsteigta, kad viņš man to pateica, piedāvājās palīdzēt šajā bezcerīgajā situācijā un uz manu teikumu, ka palīdzēt šoreiz nevar, bet liels paldies, viņš atbildēja ar "jebkurā laikā". Asariņa gandrīz notecēja, ka ir tomēr cilvēki, kas, neskatoties uz stereotipiem, principiem un ikdienas maldīgajiem smaidiem, tomēr rūpējas par mums un sniedz roku tieši tad, kad tā ir visvairāk nepieciešama.
Jā, mīļie cilvēki, nekad nekrāsojiet blondus matus, ja neesat iekšēji spēcīgi. Visi muļķīgie sabiedrības stereotipi par to, ka blondīnes ir "stulbas", visa atbildība, kas jānes, tas ir ļoti smagi. Nekad nebiju domājusi, ka mani kas tāds spēj uztraukt, bet dzīve ir pārsteigumu un negaidītu pavērsienu pilna. Visi aizvainojumi, ko man nācies paciest, ļoti traumē gan manu pašcieņu (kas krītas), gan manu izpratni par cilvēkiem, sevišķi draugiem.
Dzīvē ne reizi vien man nācies nožēlot to, ka manas izvēles bijušas tādas, kādas bijušas. Vēl pirms neilga laiciņa man gribējās vienkārši pagriezt laiku atpakaļ un darīt ko citu izdarītā vietā, bet padarīto par nebijušu nepataisīsi. Jā, tagad droši varu teikt, ka neko šajā dzīvē nemainītu, jo visi tie kritumi, sāpes, intrigas un pazemojumi, ko man nācies piedzīvot, mani ir ļoti norūdījuši un iemācījuši daudzas lietas.
Paldies, tas šobrīd arī viss.
Mani ieteikumi - nekad neuzticieties cilvēkiem, ir noslēpumi, kam jāpaliek pie mums pašiem.

Bronhīts.

Fooorši ir gulēt mājās un slimot. Nevarētu teikt, ka man sāk iepatikties, bet es visādā ziņā šo laiku izbaudu - man nekas nav jādara, ne par ko nav jādomā, man pienes ēdamo, dzeramo, čill. Varētu vēl tikai nebūt tas klepus, jo brīžiem ir sajūta, ka plaušas velk ārā. Laikam gan man ir savā ziņā paveicies ar šito bronhītu, jo man varēja būt arī gripa (tfu tfu tfu), un tas jau nu būtu daaaaudz smagāk. Ok, whatever.
Beidzot izlasīju "Faraonu lāstu", drīz ķeršos klāt analīzei, lai vismaz viens solis no trim beidzot ir pievarēts. Agnetōns teica, ka skolā neko daudz es neiekavējot, vakar bija 10 cilvēki, šodien 9, vēstures skolotājs arī slims (vēsture ir vienīgais priekšmets, kura iekavēšana mani p**), kas var būt labāk!
Vispār kopējā situācija nav pārāk apskaužama, bet es turos, veseļojos, rītdien jāiet uz mēģinājumu, tad moška parīt uz skolu. Lai gan..ārste teica, lai mājās guļot līdz piektdienai, jāklausa vien viņa būs >:) .
Skatos, visiem kaut kādas rudens depresijas uznākušas + visi pamazām apkrīt ar gripām un vēl sazin kādām slimībām. Nu tad jāsaka, ka esmu viens laimīgs lācītis šajā pelēki drūmajā rudens kišmišā.
ļoti aizrauj Cat Stevens - Father and son

Have fun!

oohlalla

Bige bage bige boge, kur ir mazais draudziņš?
Līgucim, kā vienmēr, nekā jauna nav, ja neskaita izmaiņas stundu sarakstā, emocionālajā sfērā un pašsajūtā. Šobrīd mani terorizē Rūčinātors, viņu ļoti uztrauc Kiss jautājums (ābolu un energy ĻOTI labas, btw).
Līdz decembra sākumam man ir jāpaveic nereālais - grāmata par faraoniem, tās analīze (vēsture) ; grāmata angļu valodā, vismaz hujviņzinkāds līmenis, tās analīze, prezentācija (angļu val.) ; iemācīties visu pasaules valstu atrašanās vietu kartē, to galvaspilsētas (ģeogrāfija). Nekas, es esmu dīvaina, es vienmēr visu paspēju. Kaut pēdējā brīdī, bet paspēju.
Šobrīd noris saspringta gatavošanās Elzas un Rūčas dz/d bombīšanai, mūs ar Annu iecēla par vakara vadītājiem. 8-) Saku uzreiz - vakars solās būt samērā interesants un pikants. Scitu, Elizabetei radās doma par t.s. Welcome Drinks, bet es tiešām nedomāju, ka jubilāres tam piekritīs, sevišķi ņemot vērā to, ka lielai daļai viesu līdz stāvoklim, kad smejas par visu, daudz nevajag.
Vispār man šķiet, ka rudens ir pienācis, suckerrrz

čau

bišku par Helovīniem

Jā, bija ļoti, ļoti forši. Nu, vismaz man patika. Protams, nebija anormālās ballītes ar n skaitu cilvēku, bijām maz, bet viss bija tā jauki, čill, mājīgi. Ko citu var vēlēties naktī, kurā kaut kādi olimpieši apzīmē trotuāru manas sētas priekšā (nevar jau teikt, ka viņiem nav mākslinieka talanta, man tie ķirbji tīri tā neko patīk). Ķirbis bija, tas jau bija galvenais. Starp citu, otrā mājā uz virtuves galda joprojām stāv mūsu mazulīša izdegušās atliekas, laikam jāizmet beidzot. Vispār to "Intervija ar vampīru" mēs jau otro gadu vienkārši nespējām noskatīties, tā filma laikam jāskatās ar skaidru galvu un milzu apņēmību.

Haha, šorīt Kraukle tāā steidzās uz autobusu, bet neiekāpa viņā, jo konstatēja, ka viņai ir tikai e-talons, no money at all (tajā autobusā, kas iet gar manu māju, nav e-talonu sistēmas).

Un vispār es jau iepriekš atvainojos par vietām nesakarīgo tekstu. :)