amazing

Arvien biežāk man nākas apbrīnot cilvēku izcilo bezkaunību un idiotismu. "Uzēsties" kādam nu jau ir pašsaprotami, bet joprojām nesaprotu, kādēļ lielākoties par upuri izvēlas mani. Vispār man šķiet, ka manī slēpjas maziņš filosofiņš, kurš visu laiku savā prātiņā apsver gan visas iespējas, gan iespējamos to iznākumus. Esmu mēģinājusi dienu būt normāla, runāt tikai tad, ja ir, ko teikt. Man neizdodas. Bet ziniet...es novērtēju to, ka man apkārt ir tik forši un saprotoši cilvēki, un, ja reiz viņiem ir izdevies mani pieņemt tādu, kāda esmu, es neizjūtu vajadzību laboties. Man šķiet, ka viss, ko es daru un saku, atstāj kaut kur kaut kādas mistiskas pēdas, un šīs pēdas visnevajadzīgākajos brīžos parādās un iedegas ar jaunu dzirkstelīti. Lūk, manī risinās kaut kādi neizskaidrojami konflikti ar sevi, es nespēju (jā, jā, jau atkal) samierināties ar visu tā, kā tas ir. Nevainojiet mani, es pagaidām tikai mācos.